2016.gada 29.aprīlis

Daudz – tas ir lieliski jeb stāsts par Anželu un divām jaunkundzēm un BAMBO

                

Anželu mēs pazīstam jau daudzus gadus – viņa ir kārtības un precizitātes pavēlniece, jo mūsu radošajā ikdienā, kad lielākoties mēs dzīvojamies kopā ar bērniem un viņu vecākiem, Anžela piekrita palīdzēt sakārtot mūsu administratīvos un finanšu dokumentus. Tā pirms desmit gadiem mēs iepazināmies un ikdienā esam satikušies, lai runātu par visu ko citu – tikai ne bērniem. Pirms pusotra gada kā zibens no skaidrām debesīm bija Anželas ziņa, ka viņas ģimenei, kas ir vīrs un dēls, pievienosies mazulis. Nevar izstāstīt, cik tā bija lieliska ziņa – jo šo ģimenes pieaugumu droši vien gaidījām domās jau sen. Sapriecājāmies un gaidījām. Bet jau pēc neilga laika saņēmām vēl vienu ziņu – gaidāms bija nevis viens mazulis, bet veseli DIVI. Un tad sākās mūsu pastiprinātā interese par visām Anželas gaitām, jo diezgan bieži esam pieraduši, ka satiekam mammas, bet tām topošajām mammām, kuras gaida dvīņus, jūtam līdzi, jo liekas, ka viņas šajā grūtniecības un pēc tam – bērnu aprūpes laikā – nes divkāršu slodzi. Gaidījām, ka abas jaunkundzes (ko arī uzzinājām drīz pēc šīs ziņas) pieteiksies ātrāk nekā ārsti gaidīja. Bet nekā – labs nāk ar gaidīšanu. Pagājušā gada martā jokojām, ka jaunkundzēm vajadzēja būt jau klāt, bet acīmredzot viņas zina, ka mamma ir grāmatvede, kurai jānodod gada pārskati līdz 30.aprīlim, tāpēc nolēmušas aizkavēties mammas puncī.

Un tad – pašā marta nogalē – mēs saņēmām ziņu – VLADA un ANNA bija ieradušās pasaulē.

 

“Es atzīšos – sākumā es mulsu no visa, kas saistīts ar meitu aprūpi – man taču bija tikai Oļegs un laikam jau audzināt puiku ir pilnīgi savādāk nekā meitenes. Pirmkārt, viņas bija ļoti maziņas – likās, lai kur skārtos klāt, viņas ir tik trauslas un maziņas, ka nevar pat elpu uzpūst viņām virsū. Otrkārt, ja jārunā par praktiskām lietām – zvanīju visām radiniecēm un draudzenēm ar miljons jautājumiem – sākot ar to, kā apkopt nabiņu, beidzot ar to, kā uzvilkt pamperi. Atceros, ka tas ir viens no jocīgākajiem procesiem – liekas, kas tur – uzvilkt pamperi, bet visas māmiņas, kurām bērni piedzimuši ap 3 kilogramiem un mazāki – zina, ka lielākoties pieejamās autiņbiksītes ir gigantiskas. Lai kā tās tiek uzvilktas, pirmajās dienās gandrīz visiem ir bijusi reize, kad bērns pamostas viss slapjās drēbēs. Dzemdību namā man teica – viss ir pārejoši, bērni ātri aug, bet tas nemazina vecāku, kas tikko uzsākuši bērna aprūpi, stresu. Tāpat atceros, ka pirmajās dienās, kad mazuļiem tīrījās puncis, pamperi gāja uz urrā – vismaz 7 vai 8 dienā un nedod Dievs, ja bija nogulēta kāda pusstunda – āda bija uzreiz iekaisusi. Jau kad gatavojos uz Dzemdību namu, viena mana draudzene ieteica sameklēt un nopirkt vismazākā izmēra BAMBO autiņbiksītes. Toreiz tā bija viena no labākajām lietām, ko biju izdarījusi, jo šiem pavisam maziņajiem bebukiem der tikai tie pamperi, kas ir paredzēti “priekšlaikus” dzimušajiem jeb 2 līdz 4 kilogramus “vieglajiem” bērniem. Neteikšu, ka tās bija lētas autiņbiksītes – un pieļauju, ka tas ir iemesls, kāpēc tās nevar atrast jebkurā vietā. Šobrīd esmu redzējusi tās arī Rimi veikalos, bet tolaik tās varēja nopirkt tikai pašā Dzemdību nama veikaliņā un pirkumins.lv mājas lapā. Mēs BAMBO lietojām noteikti, ka visus pirmos trīs mēnešus un bijām priecīgi, jo likās, ka tie ir sausi un meitenēm tas bija svarīgākais, lai viņas varētu ilgi un mierīgi gulēt.

Pēc tam gadījās, ka BAMBO bija beigušās un vietējā veikalā paņēmām citas autiņbiksītes, kuras pēc taustes bija plānākas nekā BAMBO. Kopš tā laika nebijām BAMBO lietojuši, līdz nesaņēmām BAMBO jau lielākās autiņbiksītes pagājušā mēnesī no programmas partneriem. Man bija uzreiz tādas patīkamas sentimentālas atmiņas par to pirmo laiku – ir patīkami atkal redzēt šo logo un atcerēties tos pirmos mēnešus, kad bija tik daudz visa kā jauna. Bet no otras puses – meitenes jau sākušas celties kājās, mēģināja staigāt un sāku domāt – tās autiņbiksītes bija taču tik biezas, ka noteikti traucēs viņām brīvi kustēties. Atvēru paku (4.izmērs!) un redzu – ir tiešām plānas. Uzvilku virsū un palaidu meitenes staigāt! Es nevaru novērtēt, vai tiešām arī šī vecuma autiņbiksītes ir sausākas un drošākas viņu ādām, kā tajā laikā, kad viņas bija pavisam maziņas, bet pilnīgi noteikti šobrīd šīs autiņbiksītes liekam uz nakti, jo ir lielāka drošības sajūta. Nākamais solis, kas jāizdara – jāpārbauda, vai veikalā ir arī BAMBO bikšeles, jo atceros kā Klaudija Hēla vienā no mūsu nodarbībām centrā teica – mazulis ir tik vecs, kā vecāki pret viņu izturas. Manējās noteikti vairs nav mierīgās mazulītes, kuras var noguldīt uz muguriņas un pārģērbt – tagad mēs to darām skrienot un tad bikšeles ir vieglāk uzvilkt, nekā parastās lipekļu autiņbiksītes.”

 

Mūsu nākamais stāsts par Vladu un Annu būs par rīta putru ēšanu, bet jau nākamnedēļ – Aleksandras stāsts par brāļiem, kas māk dalīties.